Guļampiederumi

Gultas veļa – auduma izstrādājumi, kurus izmanto gultas aprīkojumam. Jēdziens „gultas veļa" attēlo vienoto auduma izstrādājumu komplektu, kurā parasti ietilpst segas pārvalks, palags un spilvendrāna. Vēsture liecina, ka dažādās pasaules valstīs gultas veļai ir savas atšķirības. Tā spilvendrānas var būt aizpogājamas, ar rāvējslēdzēju vai ar atloku-pārlaidumu. Segas pārvalki tiek taisīti kā aploksnes vai kabatas (ar pārlaidumu īsākajā malā) veidā, vienlaidu segas pārvalki (ar rāvējslēdzēju vai pogām), iegriezti (ar caurumu vidū) segas pārvalki. Palagam gultas veļas komplektos ir iespējami vairāki varianti: tas var būt vienkāršs vai ar gumiju visa palaga perimetrā. Turklāt gultas veļa atšķiras arī pēc saviem izmēriem. Tradicionāli audumi, kurus izmanto gultas veļas šūšanai, ir kokvilna, lini un zīds.

Lini – ir vissenākais materiāls, kam ir raksturīga laba siltumvadītspēja un hidrofilitāte, ārkārtīgi augsta izturība un noturība pret izstiepšanu. Lina audumiem ir gluda virsma, līdz ar to tie lēnāk kļūst netīri un viegli mazgājas. Visas šīs īpašības izceļ linu veļu citas veļas vidū.

Kokvilna arī ir pazīstama kopš senajiem laikiem. Vēl Herodots, kas dzīvoja 5.gadsimtā pirms mūsu ēras, rakstīja, ka Indijas iedzīvotājiem ir zināms augs, kas augļa vietā dod vilnu, kas ir baltāka un maigāka par aitas vilnu. Senajā Ēģiptē un Senajā Grieķijā kokvilnas audumi sāka izplatīties daudz vēlāk, bet Rietumu Eiropā tie kļuva populāri tikai 15.gadsimtā, kad arī sakās gultas veļas „ceļošana" Eiropā. Pārsvarā tie bija itāļu audumu: saržs un bjazs, ka arī plānie audumi, līdzīgie batistam un muslīnam. Tomēr īpašs pieprasījums bija austruma kokvilnas audumiem, kas ir paskaidrojums ar augto tekstila rūpniecības attīstības līmeni tolaik Arābu Austrumos. Vairāki nosaukumi, kas eksistē arī šodien, radās no lielo Austrumu tekstila centru nosaukumiem viduslaikos. Piemēram, „muslīns" radās no pilsētas Mosula, „dama" no pilsētas Damaska. Kokvilnas veļa ir diezgan izturīga, runājot par šķiedras izturīgumu pret plīšanu un dilšanu, ka arī tai piemīt labas higiēniskas īpašības.

Zīds (dabisks) – zīdkāpura aktivitātes produkts. Paša sākumā zīds netika izmantots gultas veļas izveidošanai: zīda augumi kļuva pazīstami diezgan vēlu Senajā Ēģiptē un Senajā Grieķijā, bet Senajā Romā, sākot no 1.gadsimta. Bizantijā, 4.gadsimtā izgatavoja pazīstamos visā pasaulē blīvus zīda audumam, kas tika klāti ar austo vai izrakstīto rakstu, pārsvarā tie bija „zeltaini" audumi – zeltrakstīts brokāts un zeltains altabass. Rietumeiropā zīds parādījās ne agrāk par 8.gadsimtu un kļuva par vienu no greznības pazīmēm. Zīda audumi bija atvesti no citām valstīm un maksāja ļoti dārgi, tāpēc tie netika izmantoti gultas veļas šūšanā, kaut gan to klāsts bija diezgan plašs: tāpat kā vairāk mīkstus augumus, piemēram, damu, taftu, kamku, fulāru, krepu, kamlotu, tika izplatīts arī brokāts, bet sākot no 16.gadsimta arī samts. Krievijā brokātu mīkstus zīda audumus sāka eksportēt jau 10.-13. gadsimtā. Vēlāk sāka izplatīties arī samts un spīdīgs glancēts atlass. Zīda veļai ir augsts elastīgums savienojumā ar gludenumu un tā higiēniskajām īpašībām.